Krāsu prieks

Ko mēs vēl neesam darījuši? 

Ir klāt pavasaris un dabā katru dienu notiek pārmaiņas. Tās pašas debesis,bet katru dienu citādi zilas. Tā pati pirmā zālīte, bet katrā vietā citādi zaļa. Saule caur mākoņiem citādi dzeltena kā vakar... Tā daba spēlējas ar krāsām.

Spēlēšanās ar krāsām sagādā neaprakstāmu prieku arī bērniem. Pamēģiniet!

Lai lielās pārvērtības varētu notikt, jums,vecāki, jāsagādā tikai dažas lietas - krāsas (vislabāk guaša), pēc iespējas lielāks papīrs (noderēs arī vecs tapetes rullis, ietinamais papīrs vai izjaukta kartona kaste), piemērots apģērbs (noderēs tēta vecais T krekls) un darbarīki (otas, pirksti, švammītes, ausu kociņi, salmiņi...)

Ko tālāk? Par turpmāko gādās pats bērns. Viņš iegūs noderīgu pieredzi par to, ko var izdarīt, izmantojot dažādus materiālus, pats atklās, kas notiek, ja divas krāsas sajaucas, pats saskatīs krāsu jūklī kādu neparastu būtni! 

Kādu dienu pamēģiniet bērnam piedāvāt tikai vienu krāsu un kļūstiet par viņa rotaļu biedru. Vērojiet kāda kļūst zilā krāsa, ja tai piejauc vairāk ūdens? Un kāda , ja pavisam bez ūdens? Viena ir gluži kā skaidras debesis, bet otra - tumša kā ezers vakarā. 

Bet, ja piedāvāsim vēl otru krāsu, tad tik sāksies īstie brīnumi. Piejauksim zilajai vienu pilīti dzeltenās krāsas... pēc tam divas...trīs...Redzat kādi brīnumi? No divām krāsām esam ieguvuši cik? Saskaitīsim. Un galu galā jaunos krāsu gabaliņus var izgriezt un izveidot spēli "Saliec no gaišākā līdz tumšākajam". Ar šādu spēli var doties arī ekspedīcijā pa māju, dārzu vai mežu un piemeklēt kurš gabaliņš ir tādā nokrāsā kā sūna? kā tējkanna? kā kaimiņu auto?

Ļaujiet bērnam pašam atklāt, pašam kļūdīties un pašam saprast - tikai tā viņš iegūs prasmes par kurām būs patiešām pārliecināts un pratīs tās izmantot reālajā dzīvē.

Šefpavārs

Laikam visdarbīgākā vieta jebkurā mājā ir virtuve. Nu jau diezgan daudz laika ir pavadīts mājās, vērojot un palīdzot pieaugušajiem, un ir pienācis laiks vismaz uz dažām dienām uzticēt bērnam atbildīgā virtuves darbinieka pienākumus. Ir tik daudz lietu, ko bērns var veikt virtuvē un ēdiena gatavošanas procesā, vienlaikus apgūstot jaunas prasmes:

 

1. Sastādīt ēdienkarti vai vismaz piedalīties sastādīšanā - ar bērnu var pārrunāt, kāpēc katrā ēdienreizē ir tieši šāda veida ēdieni; lielāki bērni idejām var izmantot pavārgrāmatas - tas Veicina sadarbības un plānošanas prasmes, izpratni par uztura pamatprincipiem

2.  - Uzrakstīt/uzzīmēt un sameklēt produktus, kas nepieciešami kādam ēdienam - tas māca bērnam plānot darbu un veicina izpratni par veselā sastāvu no daļām.

3. - Sagatavot atsevišķas ēdiena sastāvdaļas - nomazgāt, sagriezt, samaisīt -  tas attīsta roku muskulatūru, precizitāti, centību un atbildību.

4. Dozēt atsevišķus produktus - iebērt cik karotes/saujas/glāzes - vingrina mērīt ar nosacītiem mēriem 

5. Sekot līdzi laikam, cik ilgi ēdiens jāgatavo - vingrina orientēties laikā, attīsta atbildību

6. Saklāt galdu - apgūst galda kultūru un etiķeti

7. Novākt darba vietu - veicina atbildību, centību.

8. Uzzīmēt katru ēdienu un veidot nedēļas ēdienkartes bilžu grāmatu (lielāki bērni var uzrakstīt arī recepti) - veicina radošumu un lepnumu par padarīto, vingrina attēlošanas prasmes.

.... un vēl daudz citu lietu, ko kopīgi varat darīt virtuvē... Un neaizmirstiet - visu laiku, darbojoties kopā ar bērnu, runājat un jautājat! Runājat par to ko jūs darāt, runājat par to ko bērns domā, runājat par to kā bērns jūtas un runājat par dzīvi...

 

Pētīsim

Vēl viena iespēja kā nodarbināt bērnu, vienlaikus attīstot dažādas noderīgas prasmes ir eksperiments. Protams, aizraujoši ir eksperimenti , kas izraisa dūmus, blīkšķus, straujas pārvērtības un ko bērni var veikt kopā ar pieaugušajiem. Bet ir pavisam vienkārši eksperimenti, kas prasa minimālu pieaugušo līdzdalību, toties veicina bērnu prasmi vērot, prognozēt, secināt, attīsta pacietību, patstāvību un atbildību. 

Viss, kas mums jādara - jāizvēlas kāds dabas objekts, kas laika gaitā varētu mainīties un jāierosina bērnam to vērot. Tie var būt koku zari, kurus ieliek (vai neieliek) ūdenī, tas var būt čiekurs, ko glabā uz radiatoriem vai ledusskapī, kartupelis ko iestāda puķu podā vai noslēpj tukšā kastē....

1. Vienojamies ar bērnu, ka no šī brīža mēs būsim pētnieki un VĒROSIM un atbildīgais pētnieks būs bērns!

2. Palūdzam bērnam izteikt pieņēmumus, kas, viņaprāt, varētu mainīties(kas notiks ar kartupeli kastē?)

3. Īsti pētnieki savus vērojumus pieraksta. Lielākie bērni var izveidot paši savu kalendāru, kur ik dienu atzīmē kas mainījies. to var pierakstīt, var uzzīmēt, kaut ko var izmērīt... Mazāki bērni vienkārši ik dienas vēro un pastāsta par to citiem.

4. Un kādā brīdī, atbildīgais pētnieks PATS nonāks pie secinājumiem: - kas notika? - kāpēc tā notika?- vai mana prognoze bija pareiza?Kāpēc nē?

 

 

Dienas padoms: "Ja bērns uzdod jautājumu, nesteidzies atbildēt, bet pajautā:"Un kā tu pats domā?". Ļauj bērnam spriest, domāt, meklēt atbildes ne tikai uz saviem, bet arī uz jūsu jautājumiem.

Bezgalīgā pasaka

Viena no visinteresantākajām lietām pasaulē bērnam šķiet PASAKA. Un tieši pasaka ir lielisks veids kā vienkārši nodarbināt bērnu, vienlaicīgi sniedzot dažādas jaunas prasmes un ieaudzinot bērnā vērtības. 

Par nedēļas tēmu var izvēlēties tikai vienu pasaku ("'Sonedēļ mūsu mājā dzīvosim ne tikai mēs ,bet arī pasaka....). Var izvēlēties bērnu iemīļotās tautas pasakas Zaķīša mājiņa, Kukulītis, Vecīša cimdiņš, Zvēri un abru taisītājs, Pie saulītes ciemos; autorpasakas, kā Trīs ruksīši, bet droši var izvēlēties jebkuru citu bērnam tīkamu pasaku.

Bet ko darīt ar vienu pasaku veselu nedēļu?

1. Bērnam , atšķirībā no pieaugušajiem, neapnīk, ja vienu pasaku lasa vēl un vēl...

2. Kāpēc pasakai jādzīvo tikai grāmatā?Ierosiniet izvest to laukā no grāmatas. Ļaujiet vaļu bērna iztēlei - viņš pats var iekārtot vietu, kur notiek pasakas darbība - mežu, māju, pats var piemeklēt pasakas tēlus - rotaļlietas. 

3. Ko darīt ja tādu rotaļlietu nav? Bērns noteikti izdomās kā tās aizstāt - kamols var kļūt par kaķi, bet čība - par vilku. Mazliet uzlabojot (ko varētu izmantot kā asti/ausis?) pat zeķe izskatīsies pēc lācēna.

4. Ja pasaku lasīsiet vairākkārt, bērns ātri atcerēsies tēlu runāto un darbojoties ar paša veidotajiem tēliem, pilnveidos savas valodas prasmes. Mazākajiem bērniem patiks, ja rotaļā iesaistīsies vecāki, bet lielajiem būs prieks sarīkot teātra izrādi. No vecākiem tas neprasa pārāk daudz laika un var kļūt par patīkamu atelpu no saviem dienas darbiem.

5. Pasakas tēlus, protams var veidot no plastilīna, zīmēt, pasaku var ilustrēt un gatavot savu grāmatu. Lielākajiem bērniem var priekšā uzrakstīt tēlu nosaukumus un bērni var darboties ar grāmatu, piemēram saskaitīt cik reizes pasakā pieminēts zaķis. Pasakai var izdomāt turpinājumu vai citādas beigas, var gatavot maskas . Un galu galā pasaku var nofilmēt un parādīt visai ģimenei...

Šādi darbojoties nemanot paies nedēļa. Tikai viena pasaka, bet tik daudz jaunu prasmju! Tas nav tik sarežģīti!

 

Dienas padoms: Īpašu uzmanību veltiet savai valodai brīžos, kad komentējiet bērnu darbību. No komentāriem "Labi"vai "Labs darbs!"bērni negūst izpratni par to, kas patiešām ir labi izdarīts.Apzināti centies atrast un raksturot kaut ko konkrētu,kas katrā reizē bērnam ir izdevies.

Dienas padoms: Esot kopā ar bērnu, pavadiet savu darbošanos ar runāšanu - stāstiet ko jūs pašlaik darāt, nosauciet bērna darbības un to rezultātus. Tā jūs palīdzēsiet bērnam atpazīt savas darbības un sekot līdzi savai izaugsmei.

Mācāmies mājās

 

Bērnu emocionālai un fiziskai labsajūtai ļoti svarīgi ir ievērot noteiktu ritmu. Bērnudārzā dienas ritms ir svarīgākā lieta, kam pakļaujas visi pārējie procesi – jaunu prasmju apgūšana, rotaļas, patstāvīga darbošanās, ēšana un atpūta.

Šajā situācijā, kad laiks jāpavada tikai mājās, iesakām pievērst uzmanību tieši ritmam un kopā ar bērnu izveidot uzskatāmu dienas ritma pulksteni/grafiku/ tabulu, kurā bērnam saprotamā veidā (zīmējums/foto/uzlīme) redzams kas pēc kā seko dienas gaitā.

Tāpat iesakām izveidot nedēļas plānu kopā ar bērnu. Tajā var ierakstīt kādas aktivitātes kurās dienās ieplānotas, kādi darbiņi darāmi, kādi uzdevumi veicami. Nedēlas plānā var veidot lielākas ailītes, lai tās aizpildītu vēlāk – kad darbs jau padarīts. Nedēļas beigās vajadzētu kopīgi apkopot – ko tad es šodien esmu izdarījis/apguvis/uzzinājis. ‘to var nofotogrāfēt un aizsūtīt savai skolotājai.

Pavisam lieliski būtu, ja pirms nedēļas plāna jūs uzrakstītu SASNIEDZAMO REZULTĀTU – t.i.- ko bērns pratīs/zinās/sapratīs nedēļas beigās.

Piemēram:

23.-29.marts

Saniedzamais rezultāts: rada un īsteno savu ieceri vai ēdot pareizi tur karoti

Pirmdiena	Otrdiena	Trešdiena	Ceturtdiena	Piektdiena

 

Katru dienu ierakstām darāmo, pievēršot uzmanību tam, lai darbības būt vērstas uz rezultāta sasniegšanu.

*****************************************************************************

 

 

Pirmsskolas vidē bērns ienāk no mājām - katrā vidē ir atšķirīga telpa, gaisma, smarža, skaņa. Ienākšana citā vidē bērnam ir liela pārmaiņa. Bērna pamatvajadzības ir drošība, mīlestība un labsajūta. Ja šīs pamatvajadzības tiek nodrošinātas, tad bērns var darboties un uzņemties atbildību par savu mācīšanos.

Tieši šo vajadzību nodrošināšanai, bērnam bērnudārzā ir savs skapītis, savs plauktiņš, groziņš vai kaste savu lietu glabāšanai. tāpēc tik svarīga ir kontakta veidošana ar skolotājiem un citiem darbiniekiem, sasveicināšanās un apjautāšanās par emocijām. 

Ar savu uzvedību bērns demonstrē vajadzības, nepieciešamību pēc atbalsta. Bērni mācās izprast un regulēt savas emocijas, bet vēl nevar to pilnībā veikt bez pieaugušo atbalsta. Drošas robežas, piedalīšanās noteikumu izveidē palīdz bērnam justies droši. Cieņpilnas attiecības ar bērniem un pieaugušajiem rada pozitīvu vidi bērna darbībai un attīstībai.

Kā bērns mācās?

Bērns mācās no konkrētas reālas pieredzes:

- mērķtiecīgi novērojot,

- aktīvi klausoties,

- praktiski izzinot, eksperimentējot, rotaļājoties,

- piedzīvojot kļūdas, reflektējot par tām un tās labojot,

- izmantojot maņas,

- jautājot par nezināmo,

- izvēloties un pieņemot lēmumus,

- attīstot pieredzē balstītas problēmrisināšanas stratēģijas,

 

Bērns mācās sadarbojoties, sarunājoties.

- novērojot un atdarinot citu cilvēku darbību, uzvedību, valodu,

- atpazīstot un kontrolējot savas emocijas,

- gaidot savu kārtu,

- daloties ar citiem,

- izsakot savas domas,

- jautājot par citu domām,

- apspriežot un novērtējot citu domas un darbus,

- risinot problēmsituācijas,

- vienojoties,

- izvirzot kopīgu mērķi un to īstenojot.

 

Bērns mācās konkrētajā brīdī aktuālo, interesanto un praktiski pielietojamo:

- lietojot reālas lietas reālās dzīves situācijās,

- pielietojot jaunās prasms , zināšanas, izpratni,

- piedaloties reālos sabiedriskos pasākumos,

 

Bērns mācās kopveselumā - garīgi, intelektuāli, fiziski, emocionāli - vienlaicīgi no visa ko piedzīvo:

- mācoties un darbojoties dabā,

- uzņemoties risku un izaicinājumus,

- attīstot soiālās prasmes.

 

Bērns mācās , saistot jauno informāciju un pieredzi ar esošajiem priekšstatiem un izpratni,

- novērojot, veicot uzdevumus, sarunājoties, aktualizējot zināmo,

- atbildot uz jautājumiem, risinot situāijas, atklājot savu izpratni par vēl nezināmo,

- atklājot saistību starp zināmo un jauno,

- saskatot līdzības un atšķirības,

- vairākkārt atkārtojot darbības, lai iegūtu meistarību un veidotu izpratni,

- izprotot vispārīga idejas,

 

Bērnam nepieciešams ilgāks laika periods, lai iedziļinātos, veidotu izpratni un attīstītu prasmes:

- pētot informāciju, vairākkārt un dažādos veidos vingrinoties,

- pārdomājot, salīdzinot idejas un vērojumus, jauno informāciju,

- kļūdoties un labojot kļūdas,

- radoši izpaužot un kombinējot idejas,

- reflektējot, pārdomājot novēroto, dzirdēto un piedzīvoto.

 

Bērns mācās labāk, ja izjūt prieku un izdošanās gandarījumu

 

 

 

 

Kompetenču izglītība jeb jaunā pieeja

Šis ir brīdis, kad nomainījušās pirmsskolas izglītības vadlīnijas, kurās uzsvars likts uz bērna personības veidošanos un to vai bērns mācīsies ar prieku un vēlēsies izzināt pasauli, parādības un sakarības. Lai nodrošinātu bērnam mūsdienīgu lietpratīgu izglītību, būtiski ir līdz ar saturu pilveidot arī mācību pieeju. Jaunajā mācību saturā  - tas ir zināšnās un prasmēs, ko bērnam jāapgūst - nav būtisku atšķrību no tā ko esam darījuši iepriekš . Ir mainījušies akcenti, kam pievēršam uzmanību.

Pirmkārt ir mainījusies skolotāja loma no bērna mācīšanas uz mācību virzīšanu. Tas nozīmē, ka

- skolotājs RADA situāciju, kurā bērnam rodas vajadzība apgūt jaunas zināšanas, prasmes un ieradumus

- skolotājs pārrunā ar bērnu sasniedzamo rezultātu

- skolotājs PIEDĀVĀ jaunu informāciju un iespēju gūt daudzveidīgu mācīšanās pieredzi

- skolotājs virza bērnu mācīšanos, atbalsta, kad nepieciešams un aicina izmantot apgūto dažādos veidos.

 

Ikviens bērns sasniedz rezultātu savā individuālajā tempā - tas nozīmē, ka ir tikai normāli, ja viens apgūst kādu prasmi vai ieradumu nedēļas laikā, bet citam tas prasa pusgadu. 

 

Atšķirībā no iepriekšējā perioda, pirmsskolas izglītības obligātā satura pamats vairs nav zināšanas, bet CAURVIJU PRASMES. Tās ir:

           - kritiskā domāšana un problēmrisināšana

           - jaunrade un uzņēmējspēja

           - pašvadīta mācīšanās

           - sadarbība

           - pilsoniskā līdzdalība

           - digitālās prasmes

Tas nozīmē, ka galvenais būs nevis iemācīt bērnam, ka ap sauli riņķo deviņas planētas, bet gan sadarboties citam ar citu, izteikt savas domas un jūtas, uzklausīt citus un izteikt savu viedokli, risināt konfliktsituācijas, izvirzīt mērķi, uzņemties un dalīt atbildību, pieņemt lēmumus, izdarīt izvēles un vērtēt izdarīto. Svarīgi būs nevis zināt daudz puķu nosaukumus, bet izdomāt vairākas risinājuma iespējas, ierastu darbību veikšanai, plānot darbību, lai īstenotu ieceres un pārvarēt grūtības. Mēs mācīsim uztvert kļūdas nevis kā neveiksmi, bet kā daļu no mācīšanās. 

 

Otrs jaunā satura balsts ir attīstīt VĒRTĪBĀS BALSTĪTUS IERADUMUS. To gan mēs vienmēr esam centušies darīt un  šis ir tas brīdis, kad mums - vecākiem un pedagogiem vajadzētu vienoties par kopīgu  ieguldījumu šo ieradumu veicināšanā. Jo bērns vērtību pieņems par savu tikai tad, ja tā būs vērtība gan sabiedrībā, gan ģimenē. 

Kuras tad ir vērtības, kas atzītas par svarīgākajām pirmsskolas izglītības vadlīnijās? Tās ir: 

- LAIPNĪBA - kad tiek ievērota saziņas kultūra un bērns lieto paldies, lūdzu, labrīt...

- SOLIDARITĀTE - kad ieklausāmies citu teiktajā un mācāmies saprast citu vajadzības

- SAVALDĪBA - kad mācāmies atpazīt savas emocijas, rīkoties sev un citiem pieņemami, vērtēt savu rīcību

- ATBILDĪBA - paņemt lietas un nolikt savā vietā

- CENTĪBA - paredzēt darbības uzdevuma veikšanai, meklēt iespējas labot kļūdas

- MĒRENĪBA - saudzīgi izmantot lietas, darba piederumus un dabas resursus.

Stāja un kustības

 

Stāja ir ierasts, nepiespiests ķermeņa stāvoklis, kad cilvēks stāv, nesasprindzinot muskulatūru. Stāja ir līdzsvara stāvoklis starp ķermeņa muskuļu spēkiem un zemes pievilkšanās spēku. Bērna stāja ir atkarīga no pareizu mugurkaula fizioloģisko liekumu izveidošanās bērna augšanas un attīstības dažādos posmos un muskulatūras nostiprināšanas ar fiziskiem vingrinājumiem. Stājas stereotips galvenokārt veidojas 6–7 gadu vecumā, tāpat kā citi ieradumi – pareiza ķermeņa poza ejot, stāvot, sežot pie rakstāmgalda – ir saistīta ar sistemātisku atkārtojamību.

Padomi vecākiem:

 Sekojiet sava bērna stājai - kā viņš iet, sēž, stāv, skrien.

  Izvairieties no faktoriem, kas veicina nepareizas stājas rašanos:

                     - neērts apģērbs un apavi;

                     - neatbilstošas mēbeles;

•                 - neērta, nepareiza sēdēšanas poza.

 Vingrojiet kopā ar bērnu! Kopā vingrojot pusstundu dienā - būsiet veselāki, dzīvespriecīgāki un laimīgāki. Vingrojumus būtu jāpilda spoguļa priekšā, tā varēsiet kontrolēt stāju, roku un kāju stāvokli. Cits variants - peldēšana, kas simetriski noslogo abas ķermeņa puses.

  Pievērsiet īpašu uzmanību bērna apaviem. Tiem jābūt stingriem, ar elastīgu šuvumu, papēža augstumam jābūt 0,5-0,7cm - ar nelielu supinatoru.

 Ne mazāk svarīgi ir izvēlēties pareizu vietu naktsmieram. Ideāls matrača biezums ir 15-20cm. Zem tā jābūt cietai virsmai. Bērnam nevajadzētu gulēt uz veciem, izvelkamiem dīvāniem un mīkstām gultām.

 

 

Svaigs gaiss

Ko bērnu attīstībai sniedz pastaigas un rotaļas svaigā gaisā?

• - Elpošana svaigā gaisā nodrošina skābekļa nonākšanu organismā un ogļskābās gāzes izvadīšanu, kā arī skābekļa, ko satur gaiss, transportēšanu uz šūnām un tā izmantošanu šūnās. Elpošanas sistēma ir saistīta ar visiem orgāniem, un organismā elpo ikviena šūna. Skābeklis vajadzīgs jebkuram – kā pieaugušajam, tā bērnam, jo tas ir galvenā šūnu barības viela, bez skābekļa nav iespējama šūnu vielmaiņa, enerģijas ražošana. Skābeklis stimulē smadzeņu darbību, novērš koncentrēšanās problēmas, bērnam ir vieglāk mācīties un apgūt jauno mācību vielu, tas palielina arī bērna labsajūtu.

- Svaigs gaiss dod enerģiju, vairo dzīvesprieku, pastaigas laikā tiek trenēta izturība, nostiprinās kauli un muskuļi, palīdzot bērnam augt lielam un spēcīgam. Ir svarīgi, lai bērniem būtu laiks, kurā viņiem ir atļauts atpūsties svaigā gaisā un atbrīvoties no liekās enerģijas. Fiziskās aktivitātes svaigā gaisā īpaši labvēlīgi ietekmē sirds veselību, tāpēc būt fiziski aktīvam ir īpaši svarīgi.

- Svaigs gaiss stiprina imunitāti, tāpēc jo vairāk bērns uzturēsies svaigā gaisā, jo stiprāka būs viņa imūnsistēma. Aizraujošas rotaļas ārā stimulē bērna prātu un veicina kognitīvo (izzināšanas) attīstību. Svaigs gaiss mazina stresu. Ļaujot bērnam spēlēties un būt radošam, tiek nodrošināta droša un jautra vide, kas palīdz atbrīvoties no stresa.

  - Ejot pastaigāties, ir svarīgi bērnu saģērbt atbilstoši gadalaikam un laika apstākļiem. Aukstā un mitrā laikā ieteicams izvēlēties vilnas materiāla apģērbu, nevis sintētiku. Bērns ir jāsaģērbj silti, bet ne pārāk cieši – ja bērns nevar brīvi kustēties, tā ir zīme, ka apģērbs ir pārāk ciešs un bērns ātrāk sāks salt. Labāk izvēlēties nevis ļoti biezas drēbes, bet gan vairākas drēbju kārtas. Ziemas apģērbam jābūt gan mitrumu, gan vēju necaurlaidīgam. Ejot ārā, bērna mutei un degunam nevajag likt priekšā šalli, jo elpojot caur to, tā kļūst mitra, un bērns ir spiests ieelpot mitru gaisu, kas daudz lielākā mērā kairina bērna elpceļus nekā sauss gaiss. Jāseko līdzi, vai bērna apģērbs nav kļuvis mitrs, tāpēc dodoties ārā, vēlams paņemt līdzi lieku zeķu un cimdu pāri. Apavi ir jāizvēlas tik lieli, lai tajos varētu ievilkt vēl vienas siltās zeķes. Ja zābaciņos pēdas ir saspiestas, pasliktinās asinsrite, kas noved pie pastiprinātas salšanas. Atgriežoties iekštelpās, viens no pirmajiem uzdevumiem ir parūpēties, lai mitrais apģērbs un apavi tiktu kārtīgi izžāvēti.

            Vecāki tiek aicināti parūpēties, lai bērniem ir atbilstošas drēbes un apavi ārā iešanai – tādas drēbes, kurās bērnam nav jābaidās nokrist vai apsēsties smilšu kastē, lai, noliecoties nav plika mugura, un, uzlīstot lietum, nav slapjas kājas. Pārdomāti saģērbjot bērnu, viņam būs iespēja iet ārā arī rudens un ziemas pēcpusdienās! Turklāt gatavojoties pastaigai un ģērbjoties, bērns attīsta roku un pirkstu muskulatūru un trenē savas pašapkalpošanās un sociālās iemaņas.

Ko iesākt ar netīrajām biksēm?

Iestājoties ziemai visai neraksturīgiem laika apstākļiem mums nākas saskarties ar problēmām, kas saistās ar tādu bērnu darbības veidu kkā - PASTAIGAS SVAIGĀ GAISĀ.

KĀPĒC?

Līst lietus, apkārt viss ir slapjš un dubļains, un (kaut arī mēs tam sekojam līdzi), bērnu apģērbs var kļūt mazliet netīrs - ja vien netiek ierobežota bērna kustību brīvība.

Viena no pirmsskolas vecuma bērnu attīstības likumsakarībām nosaka, ka bērniem ir pastiprināta nepieciešamība pēc kustībām - tās sekmē gan viņa fizisko, gan garīgo attīstību.

Labākais laiks, kad bērnam bērnudārzā ir iespēja izpausties brīvās kustībās ir pastaiga. Turklāt tas notiek svaigā gaisā, kas jebkura cilvēka veselībai ir absolūti nepieciešami. Bērnu attīstības speciālisti uzskata, ka svaigā gaisā pavadāmais laiks ziemas periodā ir vismaz 2 stundas dienā. Ļoti daudziem bērniem šī 1-1,5 stundas garā pastaiga bērnudārzā ir vienīgais svaigā gaisā pavadītais laiks.

TĀPĒC NEĻAUSIM SAVIEM BĒRNIEM KĻŪT PAR NEPATĪKAMU LAIKA APSTĀKĻU UPURIEM (pie tam-mums nepatīkamu, jo bērniem ir prieks par jebkādu laiku), UN RĒĶINĀSIMIES AR NELIELĀM NEĒRTĪBĀM, KAS SAISTĪTAS AR SASMĒRĒTĀM BIKSĒM, DUBĻAINIEM ZĀBAKIEM VAI SLAPJIEM CIMDIEM - GLABĀSIM BĒRNA SKAPĪTĪ VISMAZ DIVUS CIMDU PĀRUS UN JA NEPIECIEŠAMS - ARĪ OTRAS VIRSBIKSES. 

NOVĒRTĒSIM PRIEKŠROCĪBAS KO SNIEDZ ARĪ BĒRNUDĀRZA SPORTA NODARBĪBAS UN PELDĒŠANA.

TĀPAT PADOMĀSIM PAR AKTIVITĀTĒM, KURĀS ESAM KOPĀ AR BĒRNIEM BRĪVDIENĀS - VAI TAJĀS BĒRNAM IR PIETIEKOŠA IESPĒJA KUSTĒTIES UN BŪT SVAIGĀ GAISĀ?

Roku mazgāšana

Svarīgākais nav roku mazgāšanas reižu skaits, bet to mazgāšana tad, kad tas ir īpaši nozīmīgi:

- kad rokas ir acīmredzami netīras,

- pirms un pēc ēšanas, dzeršanas vai ēdiena paniegšanas, kā arī pirms un pēc ēdiena gatavošanas,

- pēc tualetes apmeklēšanas,

- pēc spēlēšanās,

   pēc skolas, bērnudārza vai citu sabiedrisku vietu apmeklēšanas,

- pēc braukšanas sabiedriskajā transportā,

- pēc deguna šņaukšanas, klepošanas vai šķaudīšanas,

- pēc spēlēšanās ar dzīvniekiem,

- pēc mājas uzkopšanas un pieskaršanās atkritumiem.

Mācāmies dzejoli

PAR TĪRĀM ROCIŅĀM

Saziepējam rociņas,

Čakli, čakli putojam.

Ātri, ātri berzējam,

Plaukstiņu pret plaukstiņu.

Arī plaukstu virsiņas

Neaizmirstam noberzēt.

Plaukstu virsmas mazgājam,

Pirkstu starpas iztīrām.

Kārta arī īkšķīšiem

Un tad pirkstu galiņiem,

Čakli, čakli mazgājam,

Tā, lai bail ir mikrobiem.

 

 

 

Bērnu valoda

No brīža, kad cilvēks iemācās runāt, par nenovērtējamu prasmi kļūst runāšana - jo ir jāprot izteikties, pajautāt, pastāstīt, atbalstīt, uzzināt... dzīve neapšaubāmi kļūst vieglāka, ja mēs to protam. 

Mēs varam palīdzēt bērniem ar dažādām metodēm attīstīt prasmes runāt, jautāt, izteikties, bagātinot gan vārdu krājumu, gan runas stilu.

Lūk, daži paņēmieni, kurus, jūs, vecāki, varat izmantot arī mājās:

                        - atstāstīt dzirdēto pasaciņu,

                          cenšoties ievērot autora izteicienus un tēlu intonācijas,

                        -  īsos vārdos atstāstīt pasakas saturu -

                            par kādu notikumu bija pasaka,

                         - pastāstīt par kādu priekšmetu, rotaļlietu,

                            iekļaujot stāstījumā gan izskatu un īpašības,

                            gan pielietojumu u.c.,

                        - pastāstīt par attēlā redzamo, pievēršot uzmanību tam ,

                            lai attēlotie priekšmeti tiktu savstarpēji

                            saistīti loģiskā stāstā,

                          - izdomāt un pastāstīt savu stāstiņu par attēlā redzamo,

                         -  atstāstīt dienā piedzīvoto

Un visu to jācenšas darīt, RUNĀJOT PILNIEM TEIKUMIEM!

 

SVARĪGI!!!

 - Ļoti būtiski ir rosināt bērnus uzdot jautājumus - mācoties jautāt, bērni mācās komunicēt, mācās izteikties, mācās uzdrošināties!

VĒL SVARĪGĀK!!!

 - bērnos ir jāvingrina prasme ieklausīties - lai viņš sadzirdētu to, ko jūs sakāt. Tas panākams neatkārtojot dažādus norādījumus un pievēršot uzmanību, lai bērns atbildētu tieši uz to jautājumu ko uzdevām.

____________________________

Laiks pastaigai

Ir zināms, ka viens no bērnu problemātiskas uzvedības galvenajiem cēloņiem mūsdienās ir saskarsmes trūkums ar saviem vistuvākajiem cilvēkiem - vecākiem. Mēs pārāk reti esam kopā, pārāk maz sarunājamies ar saviem bērniem. Mēs pārāk daudz aizbildināmies ar aizņemtību, kaut gan tikai retam tā ir patiesa nevaļa.

Vai esat ievērojuši, cik ilgi un labprāt bērns atceras kopīgas pastaigas, sarunas, spēles, kopā darbošanos? Mēs esam. Kolektīvā, kopā ar vienaudžiem dzīvojot, tas ir spilgti redzams - bērni, kuriem ir šī kopā ar vecākiem gūtā pieredze ir pozitīvu emociju pārpilni, priecīgi, draudzīgi un labestīgi, viņi prot adekvāti tikt galā ar sliktu noskaņojumu, prot risināt konfliktus un saprasties ar apkārtējiem.

Pavisam vienkārša kopīga pastaiga ir viens no vislabākajiem veidiem, kā veicināt bērnā šo pozitīvo emociju rašanos. Jo pastaigu laikā:

• jūs esat kopā,
• jūs iepazīstat dabu,
• jūs palīdzat bērnam gūt jaunas zināšanas,
• jūs bez steigas varat sarunāties par jebkuru tēmu,
• nepiespiestā gaisotnē jūs varat uzzināt, kas bērnu satrauc vai nomāc,
• veidojot saudzīgu attieksmi pret apkārtējo vidi, jūs iemācat bērnam pozitīvu attieksmi pret līdzcilvēkiem.
• UN PASTAIGAS LAIKĀ VAR ATRAST DAUDZ NODERĪGA! 
• TAGAD IR ĪSTAIS BRĪDIS SAVĀKT TO, KO RUDENS MUMS DĀVĀ - SAMEKLĒJIET DAŽĀDU KOKU KRĀSAINĀS LAPAS, KURAS MĀJĀS VAR NOSPIEST, PĒC TAM ATNEST UZ BĒRNUDĀRZU, LAI TĀS IZMANTOTU RADOŠIEM MĀKSLAS DARBIEM UN PIE VIENA PADALĪTOS AR CITIEM PAR JAUKAJIEM BRĪŽIEM, KAS PAVADĪTI KOPĀ AR VECĀKIEM!

 

________________________________________________________________________________________

Pētījumi liecina,

ka ap 90% pirmsskolas vecuma bērnu

nozīmīgi uzlabojas verbālās spējas

jau pēc 20 dienu mūzikas mācīšanās!

Mūzikas ietekme

Dziedāšana: - mazina saukstēšanās risku.

                   - Uzlabojas smadzeņu darbība,

                   - samazinās trauksme,

                   - stiprāka imūnsistēma,

                   - veselīgas plaušas,

                   - atvieglo plaušu slimību simptomus,

                   - sniedz enerģiju,

                   - uzlabo sirdsdarbību,

                   - tiek producēts "laimes hormons",

Mūzikas klausīšanās:

                 - palīdz uzlabot verbālās spējas, kreativitāti, emocionālo līdzsvaru,       mazina truksmi un sāpes,

5 gadus veci bērni, klausoties mūziku

 ilgāk zīmē un uzzīmētie attēli

ir radošāki un krāsām bagātāki.

Mūzikas mācīšanās:

                 - uzlabo pašvērtējumu,

                 - iemāca patiesi ieklausīties otrā cilvēkā,

                 - veicina prasmi darboties komandā,

                 - disciplinē,

                 - stiprina prasmi paust savas idejas un pieņemt kritiku.

Skolēni, kas mācās mūziku ,

saņem vairāk apbalvojumu

un daudz retāk ir agresīvi

 

___________________________________________________________

Vēstule...Mūsu ikdiena

 

Sveiki, Māmiņa un Tēti! Pastāstīšu, kas īsti notiek tad, kad Tu aizej uz darbu un atstāj mani bērnudārzā. Vispirms es Tevi nomierināšu. Pat tad, ja Tev liekas, ka no rīta esmu tāds mazliet kreņķīgs, man tas ātri pāriet. Es tikai esmu ļoti pie Tevis pieradis un man ir skumji šķirties, vai arī man ir bijis grūti pamosties. Tev taču arī tā gadās, kad neesi omā, vai ne?

 

Tātad, Tu aizej uz darbu, bet es ieeju grupiņā. Vispirms sasveicinos ar saviem draugiem. Audzinātāju kādreiz aizmirstas pasveicināt, taču viņa pati par sevi atgādina, sasveicinoties pirmā. tu arī pacenties vienmēr sasveicināties ar audzinātāju, pat tad, ja steidzies - viņai tas ļoti patīk! Kad esmu pateicis "čau" saviem draugiem, mēs sākam rotaļāties.Mums nav daudz laika rotaļāties, jo tūlīt būs jāēd brokastis un sāksies nodarbības. Pirms brokastīm atnāk auklīte. Viņa papļāpā ar mums un audzinātāju un aši steidzas uzklāt brokastu galdu. Pļāpāt pie galda nedrīkst, vismaz tā saka audzinātājas. Viņas pašas gan ne vienmēr šo noteikumu ievēro. Grūti man pašam sanāk ar to ēšanu, bet audzinātāja iemācīja pareizi turēt karoti un dakšiņu un nu man sanāk labāk. Tagad arī mājās Tu man atgādini, kā tas pareizi jādara, ja nu man atkal aizmirstas.

 

Kad esam paēduši, mēs visi sastājamies rīta aplī. Šis rīta aplis līdzinās sapulcei Tavā darbiņā. Mūsu boss ir audzinātāja. Aplī mēs izrunājam visas svarīgās lietas, ko darījām brīvdienās, par ko runāsim un ko darīsim šīsdienas nodarbībās. Pie mums atnāk arī kāds ciemiņš - Zaķis, Lācis. Pele vai Ezis, bet varbūt arī kāda cita būtne,kas aicina mūs uz dažādiem darbiņiem. Mēs zīmējam, veidojam, aplicējam, mācāmies skaitīt, lasām pasakas, spēlējam didaktiskās spēles - (man nav ne jausmas, kas tās tādas ir, bet tā šīs spēles sauc audzinātājas) un darām vēl daudz interesantas lietas. Tev varbūt liekas, ka es visu laiku rotaļājos, bet nē - tādā veidā es mācos. Mūs te visu laiku nesēdinā kā skolā. Ceļot mājas no klučiem es mācos atšķirt ģeometriskās formas un lielumus, mācos skaitīt, sameklēt vienādus un līdzīgus klučus, mācos salīdzināt priekšmetus savā starpā. Verot uz aukliņas krellītes, es attīstu savus pirkstiņus un tas palīdz manai valodiņai. Pat tad, ja tu neredzi manu darbiņu, es visu laiku esmu strādājis ar citiem bērniem vai divatā ar audzinātāju.

 

Mums te arī notiek mūzikas nodarbības. tās vada Līgas audzinātāja. Viņa māca dažādas dziesmas, dejas, rotaļas, pie viņas mēs klausāmies skaistu mūziku, ko sauc par klasisko, Tu man pasaki, kas tā tāda ir.

 

Sporta skolotāja Dace aicina mūs iejusties dažādos tēlos. Mēs mācāmies līst kā tārpiņi, lēkt kā zaķi. Es drīz būšu varen stiprs!

 

Pēc nodarbībām mēs ejam uz laukumu. Ja Tu zinātu, cik tur ir forši! Laukumā mēs kāpelējam pa dažādām ierīcēm, cepam smilšu kūkas, rokam tuneļus, spēlējam bumbu. Mums pat ir mašīnas, uz kurām varam uzsēsties un pabraukāt. Laukumā mēs varam padauzīties, bet neizpaliek arī rotaļas, vērojam dabu, klausāmies audzinātājas stāstījumu par to.

 

Pēc pastaigas ir klāt pusdienas. Mammu, Tēti, ja Jūs zinātu, cik te garšīgi gatavo! Ņamm! Kad esam paēduši nomazgājam mutes, izkārtojamies, tad audzinātāja ar auklīti palīdz mums noģērbties un māca apģērbu kārtīgi salikt uz krēsliņiem. Tad mūs silti apsedz, iedod kādu mīļu draudziņu, lai es to iemidzinu. Tad audzinātāja palasa pasaciņu, nodzied dziesmiņu un novēl mums saldus sapnīšus.

 

Pēc pamošanās auklīte saklāj mūsu gultas, audzinātāja palīdz mums saģērbties, sakārto meitenēm matus. Tad mēs ēdam launagu un rotaļājamies. Ik pa laikam audzinātāja mūs pasauc un mēs viņai palīdzam padarīt kādu darbiņu. Piemēram sameklēt tādu pašu kartiņu, paspēlēt loto, salasīt podziņas, salikt tornīti un vēl daudz citus darbiņus.

 

Un tad jau esi klāt Tu un man jāatvadās no saviem draugiem, audzinātājas , rotaļlietām, kuras es mācos arī sakārtot, lai satiktos ar tām arī nākošajā dienā...

 

Sagatavoja pirmsskolas skolotāja Jana Sauska

 

 

_________________________________________________________________________
               Morālās attīstības desmit pamatidejas

1. Morāles pamatā ir cieņa.
2. Morāles izpratne bērniem attīstās lēni un pakāpeniski.
3. Cieniet bērnu un pieprasiet, lai viņš cienītu Jūs.
4. Māciet ar darbiem.
5. Māciet ar vārdiem.
6. Māciet bērnu domāt patstāvīgi.
7. Iemāciet uzņemties atbildību.
8. Līdzsvarojiet neatkarību un kontroli.
9. Mīliet bērnu un palīdziet attīstīt pozitīvu pašuztveri.
10. Veiciniet bērna morālo attīstību - un jūsu ģimene kļūs laimīgāka.
________________________________________________________________________________
     5 Pozitīvas audzināšanas pamatprincipi

1. TU VARI BŪT CITĀDS.
2. TU VARI KĻŪDĪTIES.

3. TU VARI PAUST NEGATĪVAS EMOCIJAS.

4. TU VARI GRIBĒT VĒL.

5. TU VARI TEIKT "NĒ", TOMĒR NOTEICOŠAIS VĀRDS IR MAMMAI UN TĒTIM.

Šie pieci principi ļauj bērnam brīvi attīstīt Dieva dotās spējas. Ja lietosiet tos pareizi, kopā ar dažādiem pozitīvās audzināšanas paņēmieniem, jūsu bērns izkops veiksmīgai dzīvei nepieciešamās iemaņas - spēju piedot sev un citiem, uzticēšanos un atklātību, māku gaidīt gandarījumu, pašapziņu, pacietību, neatlaidību, sevis un citu cienīšanu, atsaucību, līdzjūtību, paļaušanos uz saviem spēkiem un spēju justies laimīgam.

Lietojot šos principus Jūs ne tikai būsiet gandarīti, ka darāt tieši to, kas vajadzīgs, bet zināsiet arī to, ka  ar jūsu palīdzību bērni spēs sev radīt tādu dzīvi kā iecerējuši!
---------------------------------------------------------------------------------------------------------
Jo vairāk bērns uzturēsies svaigā gaisā, jo stiprināsies     viņa imūnsistēma

Lai uzlabotu bērnu veselību un labklājību, ir svarīgi, ka bērni saņem svaigu gaisu un pavada laiku ārā.
Aizraujošas rotaļas ārā stimulē bērna prātu un veic kognitīvo (izzināšanas)attīstību.
Rotaļu laukumi spēlē būtisku lomu mūsu bērnu sociālās, emocionālās un fiziskās labklājības veidošanā. Tas ir dabisks līdzeklis, lai bērni varētu attīstīt elastīgumu, mācītos sadarboties, risināt problēmas un sarunas ar citiem.Ļaujot bērnam spēlēties un būt radošam, tiek nodrošināta droša un jautra vide, kas palīdz atbrīvoties no spriedzes un stresa.
Ir svarīgi, lai bērniem būtu laiks, kurā viņiem ir atļauts atpūsties svaigā gaisā un atbrīvoties no liekās enerģijas.
TĀPĒC VISI KOPĀ VEICINĀSIM BĒRNU IESPĒJU DOTIES ĀRĀ-SVAIGĀ GAISĀ!

VECĀKI, parūpēsimies, lai mūsu bērniem ir atbilstošas drēbes un apavi ārā iešanai - tādas drēbes, kurās bērnam nav jābaidās nokrist vai apsēsties smilšu kastē, lai karājoties stieņos nav plika mugura, un uzlīstot lietum nav slapjas kājas. Svarīgi, lai apģērbs un apavi ir atbilstoši gadalaikam un katras dienas laikapstākļiem. Padomāsim, lai vēsajā un slapjajā laikā būtu rezerves cimdi.

Ja mēs par to parūpēsimies, bērniem būs iespēja iet ārā arī rudens un ziemas pēcpusdienās!!!
TAS TAČU IR TO VĒRTS!!!

                                                            Iestādes padomes vecāku pārstāve Inese Šķēle

________________________________________________________________________________

Kāpēc jātrenē sejas muskuļi?

Ja bērna sejas muskulatūra nav pietiekami attīstīta, tad mēle, vaigi, žoklis nav gatavi daudzu skaņu izrunai. Bērnu ar sejas muskuļu traucējumiem kļūst arvien vairāk. Tas galvenokārt saistīts ar mazu bērnu ēdināšanas tradīcijām - aizvien lielāku nozīmi mazu bērnu ēdienkartē ieņem putras un biezeņi  no bērnu pārtikas klāsta, kas ir ļoti sasmalcināti. Ēst ir viegli - nav jāsakošļā; jāizpilda vien rīšanas kustības. sejas muskuļi šādu ēdienreižu laikā netiek nodarbināti, tāpēc tie nespēj pilnvērtīgi attīstīties. Kad bērns gribētu savu runu veidot sarežģītāku, viņš to nespēj - sejas muskuļi ir pārāk vārgi. Ja tiks piedāvāti citrusaugļi, banāni, kivi - vēlamā efekta nebūs, jo tie ir mīksti. Ir vērts pavērot, cik sparīgi kustas 1,5-2 gadus veca bērna mute, kad viņš grauž burkānu. tieši šīs kustības nepieciešamas raitai sarunas prasmei. Vēlams arī, lai mazais paspēlējas ar speciāli graušanai paredzētām gumijas rotaļlietām un pakošļā tās.

Rotaļas pie spoguļa.
Tās labi trenē vaigu, žokļu un lūpu muskulatūru. Mamma vai tētis ar mazuli pieiet pie liela spoguļa un izpilda dažādus vingrinājumus, piedāvājot bērnam atdarināt.
Vairāk sarunāties ar mazo.
Iespējams pieaugušais, kas ar bērnu ir kopā lielāko dienas daļu, par maz ar viņu sarunājas - varbūt bērnam nepieciešams vairāk dzirdēt pareizu, skanīgu valodu. Pat klučus var likt, nevis klusējot, bet gan komentējot savas darbības, var skatīties pa logu un mazajam stāstīt, ko viņš redz:" Ārā vējš pūš - ššš","Lietus līst-pak, pak..."
Pablēņoties kopā ar bērnu.
Uz šķīvja uzliek kādu gardumiņu un ļauj to bērnam nolaizīt ar mēli. Var padraiskoties arī šādi-uz šķīvja uzliek mazu gabaliņu saldā sieriņa vai rozīni, un mazajam tā jāiedabū mutē ar pašu mēles galiņu. Domājot par mēlītes lokanību, vēlams našķoties ar saldējumu uz kociņa, jo to var laizīt ar mēli.
Dot bučas.
Lielākus bērnus var rosināt dot bučas ritmā (līdzīgi kā ar plaukstām sit ritmu, to var pamēģināt darīt ar lūpām) mazāki bērni var dot buču tētim, pēc tam mammai, tad mīļajam lācītim.
Izvēlēties spēles, kurās bērns varētu trenēties izrunāt līdzskaņus P,B,Č,Ž,Š.
Šīs skaņas nepieciešamas lūpu attīstībai un veicina to slēgšanos. ja bērns vēlas spēlēties ar mašīnām, dzīvniekiem,  arī mamma vai tētis var paņemt kādu auto un braukt pa paklāju, rūcot, pīpinot, izsaucoties:"Bams!", dūcot un atdarinot citas skaņas.
Spļaudīties.
To gan varēs tikai ar lielāku bērnu - pie mēles pielipina papīriņu un cenšas to nospļaut nost.

                                                                                           Māra Lokenbaha, logopēde

Padomi vecākiem bērna valodas attīstībai

12-18 mēnešos
Sarunājoties ar bērnu, lietojiet vienkāršus un gramatiski pareizus teikumus, neatdarinot maza bērna runu.
Rādiet bērnam bilžu grāmatas, stāstiet par attēlos redzamo.
Vērojiet vai bērnam interesē krāsas un formas.
Meklējiet palīdzību, ja;
- bērns pārstāj sarunāties.
- viņa runa neturpina attīstīties vai pat pasliktinās
Līdz 2 gadu vecumam
Bagātiniet bērna vārdu krājumu.
Izskaidrojiet vārdus ko viņš nesaprot.
Atkārtojiet pareizi vārdus, kurus bērns izrunā nepareizi
Meklējiet palīdzību, ja;
Bērns lieto tikai dažus vārdus.
Bērna runa ir ļoti neskaidra, nesaprotama.
Viņš nemāk sasaistīt kopā divus vārdus tā, lai veidotos frāze.
Līdz 3 gadu vecumam
Māciet bērnam stāstīt stāsiņus, palīdziet viņam izskaidrot viņa domas un sajūtas
Meklējiet palīdzību, ja;
Bērna runa joprojām ir neskaidra un nesaprotama,
Bērns lieto tikai dažus darbības vārdus, neizmanto īpašības un apstākļa vārdus,
Nelieto daudzskaitli,
Neprot veidot vienkāršus teikumus
Līdz 4 gadu vecumam
Rādiet bērnam, ka jūs lasāt.
Lasiet un kopā veidojiet stāstiņus, atstāstiet fragmentus. Šādā veidā jūs rosināsiet bērna pozitīvu attieksmi pret lasīšanu un valodu.
Meklējiet palīdzību, ja;
Bērnam ir grūtības iesākt teikumu vai viņš atkārto tikai atsevišķus vārdus.
Viņš lieto īsus teikumus vai jauc vārdu kārtību teikumā.
Valoda ne vienmēr ir saprotama.
Bērns nevar pastāstīt par vienkāršiem, neseniem notikumiem.

LABVĒLĪGAS ADAPTĀCIJAS NOSACĪJUMI

 

Vecākiem pašiem ir jāsajūt piemērotākais brīdis, kad vest savu mazuli uz dārziņu. Kad bērns sāk iet bērnudārzā, pieaugušie ne vienmēr novērtē, cik viņam tas ir nopietni.

Psihologu ieteikumi, ko nekādā gadījumā nevajadzētu darīt, gatavojot bērnu dārziņa apmeklēšanai:

*) nestāstiet bērnam, vai viņam dzirdot, ar kādu nepārrunājiet savas bažas par to, kā mazulis iejutīsies bērnudārzā;

*)  nesakiet bērnam, ka viņam nevajag raudāt, nevajag uztraukties, nevajag baidīties;

*)  nebaidiet bērnu ar dārziņu, akcentējot viņa uzmanību uz to, ka tur jau viņam neļaus tā darīt, ka tur viņam "parādīs".

Ļoti svarīgi ir sagatavot iestāšanos bērnudārzā, jo tā ir bērnam pirmā īstā šķiršanās no mātes.

Atstājot atvasīti bērnudārzā, irnepieciešams pateikt - es tev nākšu pakaļ!

Lielas problēmas parast nerodas, ja bērna pasaule sākas ar uzticēšanos un mīlestību, ko viņš saņem no ģimenes un sniedz viņiem pretī. Ja bērns, mājās rotaļājoties, vairākkārt ir pārliecinājies, ka mammu uz laiku var atstāt citā istabā un viņa nekur nepazudīs, viņš būs drošāks, palikdams bērnudārzā. Vai bērns var justies droši un labi bērnudārzā, ir atkarīgs no tā, vai vecāki viņu ir stimulējuši spēlēties ar vienaudžiem, iesaistīties kontaktos ar citiem pieaugušajiem, sarunāties.

Mazam bērnam ir grūti pielāgoties pie dzīves kārtības izmaiņām, tādēļ adaptācijas periodā ir jāatbalsta bērna ieradumi, kas var būt ļoti atšķirīgi.

Bērni, kuriem jau mājās ir izveidotas iemaņas darboties ar priekšmetiem, rotaļāties, arī bērnudārzā vieglāk novēršas no saviem pārdzīvojumiem un iesaistās rotaļās.

Pirmajā bērnudārza laikā, bērniņš jūt pret to uzticību, ja:

*) viņš labi saprotas ar audzinātāju un var droši veltīt viņai daļu pieķērības, ko jūt pret vecākiem;

*) skaidri zin, kur māte ir laikā, ko viņš pavada dārziņā, un nav par viņu nobažījies; viņš droši zin, ka mammu vakarā satiks.

 

 

 

Pievērsīsim uzmanību bērna runas attīstībai

     Pat, ja bērns ir pilnīgi vesels, viņa runas pareizai attīstībai šobrīd ir vairāk šķēršļu nekā tas bija pirms desmit gadiem. Daudz vairāk ir tādu bērnu, kuru vecāki kļuvuši aizņemtāki un nogurušāki, tāpēc nepietiek spēka un laika ikdienā izrādīt savu mīlestību, ar bērnu pietiekami sarunājoties. Atcerēsimies, pats pirmais logopēds savam mazulim ir māmiņa, kura ar mutes, lūpu kustībām, acu kontaktu, mīlīgo valodu, vārdu atkārtošanu, ieliek pirmos vārdu pamatus zīdaiņu vecumā. Šodien bērna sarunas ar vecākiem nereti tiek aizstātas ar agresīvām dinamiskām multfilmām vai arī ar datorspēlēm. Tāpēc bērniem neveidojas pietiekams vārdu krājums, arī pareizas valodas skaņas bērns neuztver no ekrāna.

    Vecāki ir galvenie atbildīgie par bērnu runas attīstību. Vecākiem ir jāmācās, jākrāj zināšanas par bērna audzināšanu, arī par bērna runas attīstību. Valoda nepiedzimst līdz ar bērna nākšanu pasaulē. Tā var attīstīties tikai saskarē ar pieaugušajiem un vienaudžiem. Tāpēcsvarīgi ir ar bērnu runāt, spēlēties ar viņa pirkstiņiem( pirkstiņrotaļas), kopīgi skatīties, lasīt grāmatas, mierīgi pārspriest redzēto, piedzīvoto, rāmi paskaidrot bērnam nesaprotamo. Katram bērnam valodiņa attīstās individuālā tempā. Vecākiem vērst uzmanību, lūgt logopēda pzlīdzību tad, ja bērns neizrunā vienu vai vairākas skaņas, ja aizstāj ar citām skaņām( saule - taule, kaza - taza), vai skaņas izrunā tā, ka starp zobiem redzams mēles gals( starpzobu izruna).

     Vecāki bieži jautā, ko darīt, ja bērns nerunā, bet atbilde nav viennozīmīga, jo vispirms ir jāizvērtē, ko nozīmē -  nerunā. vienam nerunā nozīmē, ka tiešām nerunā nevienu vārdu, otram tas nozīmē, ka vienkārsī bērnam ir neliels vārdu krājums. Pirms risina problēmu, jāuzzina cēloņi, kas varētu kavēt bērna valodas attīstību. jo logopēdiska problēma jeb nerunāšana nekad nav viena pati, tai visbiežāk apakšā ir kāda neiroloģiska rakstura problēma. tad būtu jāapmeklē neirologs un rehabilitologs, kur pārbaudīt dzirdi. tā varētu būt dzemdību trauma, skābekļa bads dzemdību laikā, pārāk ātras vai tieši pretēji -  pārāk ilga nakšana pasaulē. varbūt bērns ir dzimis nedzaudz pirms laika. Varbūt tieši pārnēsāts. Šie visi apstākļi var ietekmēt runas attīstību.

     Runas attīstībai nepieciešama: laba runas orgānu muskulatūra, laba dzirde, kontakts ar vienu pieaugušo.

    Bērna sejas muskulatūrai, mēlītei, vaigu, žokļu muskulatūrai ir jābūt pietiekami nostiprinātai, lai veidotos pareiza runa. Ļoti ieteicams uzturā lietot cietu barību( grauzt burkānus, kāļus), tādejādi nostiprināsim sejas muskulatūru. Viens no iemesiem valodas mazattīstībai - mēles muskuļu tonuss. Mēs parasti bērnam stāstam - kad tu skrien, tu trenē muskuļus, arī mēli vajag vingrināt. Ir ļoti daudz  bērnu, kam ir pavājināta mēles muskulatūra. Un jo ilgāk bērns nerunā, jo ilgāk mēle paliek netrenēta, rezultātā muskulatūra atslābst. Un tajā brīdī, kad bērns varētu sākt runāt, mēle vairs neklausa un bērns runā neskaidri. Bērns pats nesaprot, ko un kā darīt, lai mēli iekustinātu. Daudzi bērni nespēj izbāztu mēli pacelt pie deguna un tas nenozīmē, ka ar mēli deguns ir jāaizskar, vienkārši mēle jāpaceļ uz augšu, tādejādi trenē muskuļus mēlītei.

     Dažkārt nerunāšanas iemesls ir pavisam vienkāršs. Ja bērns izsaka  tikai pirmās zilbes, te jārunā ar vecākiem, cik daudz viņi vispār ar bērnu ikdienā runā. Vai bērns apmeklē bērnudārzu vai kādus aktivitāšu pulciņus? Ļoti bieži ir tā, ka bērns dzīvo mājās, laiku pavada kopā ar mammu, kura ikdienā viņu saprot. Cilvēks savā būtībā ir slinks, un, ja nav nepieciešams runāt, lai viņu saprastu, bērns arī neko daudz nerunā. Valodas attīstīšanai ir svarīgi sociālie kontakti no 2 gadu vecuma. Ar bērnu jārunā - īsiem, lēniem teikumiem, jālieto pareizi vārdi( kaķis, nevis ņau). Ar mazuli jābūt acu kontaktam, tas jāuzmundrina, jārada vēlme kontaktēties.

     Cik daudz jūs runājat ar bērnu mājās? Mamma atbid -  ko lai es ar viņu runāju? Viņš taču nerunā! Un te veidojas aplis, bērns nerunā, jo ar viņu nerunā, bet ar bērnu nerunā, jo viņš nav interesants sarunu biedrs. Problēma ir arī tā, ka mājās vecāki nedod iespēju bērnam runāt, pasakot visu viņa vietā, vai uzdodot jautājumus, uz kuriem ir atbildes jā vai nē. Katrā vecumā ir noteitks vidējais vārdu skaits, kas bērnam būtu jāizrunā. Diemžēļ, lielākā daļa šo standartu vairs nesasniedz.

     Gads līdz divi gadi. Lai  izteiktu veselu teikumu, ir nepieciešams viens vienīgs vārds. Vienkāršs "bumba" var nozīmēt "vai mēs varam šodien iet uz parku un spēlēties ar bumbu, kā mēs to darījām vakar"? Vārdu krājumā ir apmēram 100 vārdi. iespējams, sāk lietot teikumus ar diviem vai vairākiem vārdiem.

     Divi gadi līdz trīs gadi. Bērns runā īsos trīs vai četru vārdu teikumos. Bieži bubina pats pie sevis. tas palīdz attīstīt valodiņu. iespējams, sāk jautāt - kāpēc? Visbiežāk tuvinieki sapratī bez grūtībām, bet svešiniekam būs nepieciešams "tulkojums". Var izrunāt vairākus simtus vārdu un saprast vairākus tūkstošus. Taču iespējams, ka lieto vienu un to pašu vārdu, lai aprakstītu veselu grupu priekšmetu, piemēram, vārds "vista" var apzīmēt jebkāda veida gaļu.

     Trīs līdz četri gadi. Ja veltīsiet laiku tam, lai mācītu bērnam burtiņus, viņš drīz atpazīs sava vārda pirmo burtiņu vai pat visu vārdu. Pamazām sāk apjaust, ka skaitīšana nav vienkāršs dzejolis ko atkārto, bet katrs nākamais cipariņš apzīmē vēl vienu priekšmetu. Patīk skaitāmpanti, vienkāršas vārdu spēles.

     Turpmākajā vecumā vingrināsim dzirdi. Noteiksim vārda pirmo skaņu, vārda pēdējo skaņu. Saklausīsim doto skaņu vārda sākumā, vidū, beigās.. Sadomāsim vārdus ar noteiktu skaņu. Izvēlēsimies attēlus ar doto skaņu. Atkārtosim zilbju ķēdītes( pa - pa - ba, ka - ka - ga, utt). Salīdzināsim īsus - garus vārdus. Tad jau sekos skaņu analīze, ko realizēs grupas skolotājas.

     Atcerēsimies, ka emocionālais klimats, kurā bērns dzīvo, ir noteicošais faktors viņa valodas attīstībā! Mīloši vecāki, saprotoši apkārtējie ir labākie mazā cilvēka palīgi pasaules saprašanā un izzināšanas procesā!

     Lai mums kopīgi izdodas veidot mūsu bērnu valodiņu!

 

Iestādes logopēde - Vita Siliņa